Zaķu vairošanās līkne

Rīgas bārddzinis
Indriķis Acīgais

Uzņemums Rīgas satiksme apkopojis datus par pagājušo gadu. šausminoša bija atklāsme, ka maksāt negribošo (un šādā stāvoklī pieķerto) braucēju skaits gada laikā ir dubultojies!* 2008. gadā kontrolieru tīklos ieķērušies veseli 91 084 zaķi. Ja parēķinam, tad tie ir veseli 12,7% no 717 371 oficiālajiem** Rīgas iedzīvotājiem. Kas tad ir pie vainas, ka katrs desmitais galvaspilsētas iedzīvotājs nonāk sprukās, kad sastop biļešu kontrolieri? Būtībā procents ir daudz lielāks, ja atrēķinam nost pirmsskolas vecuma bērnus, pensionārus (kuri brīnumainā kārtā sasnieguši vecumu, kad braukšanas prieks viņiem maksā tikai izmežģītas potītes, kad, iekāpjot un izkāpjot, kā gazelēm jālēkā pa pakāpieniem), kā arī pirmās un otrās grupas invalīdus.

Lai arī autoparka modernizācija rit savu gaitu, tomēr kopumā sabiedriskais transports nav viens no estētisma un ergonomijas pieminekļiem. Joprojām atrodamas noplukuša krāsojuma paliekas interjērā, tramvajos pasažieru galvas atspiežas pret zemajiem griestiem, sēžot bieži vien nav vietas kājām, kur nu vēl somai, utt. Šoferu saspiestie grafiki piespiež tos braukt tik taisni un līgani kā kaķis, kas trinās ap balderjāņu pudelīti, atstājot neapmierinātos līdzbraucējus vismaz bubinam ko nelāgu zem deguna. Smalki nepārzinot maršrutus, uz blakus rajoniem jābrauc metot līkumu caur centru, vai, ja esi zinātājs, tad jāgaida atbilstošais savienojums, kurš kursē reizi stundā. Tas viss rada nepatīkamu gaisotni, kas padara pārvietošanos sabiedriskajā transportā vēl nebaudāmāku. Skaidrs, ka rodas nevēlēšanās maksāt par šādu servisu. Daudzi joprojām pārvietojas ar auto, citi izvēlas riteņus un motorollerus - pat ziemas laikā (pēdējā laikā tās ziemas tādas pašvakas), citi izmanto K2, bet bezkaunīgākie tomēr ielec trolejbusā bez biļetes.


Kāda tad ir Rīgas Satiksmes rīcība? Viņi palielina kontrolieru skaitu par trešdaļu, pārskolojot bijušos konduktorus. Pāršķirstot atmiņā pa šiem gadiem redzētos konduktorus, reti kurais liekas esam spējīgs savaldīt skotu terjeru pavadā. Bet ne tā ir lietas būtība. Arī šeit redzam, ka pie mums joprojām ir pieņemts problēmas risināt palielinot sodus un represīvo aparātu. Bet klibais autoparks joprojām ripo, cenas aug progresējošos tempos, pasažieri joprojām valstās pa salonu un paslēpes ar konduktoriem paceļas nākošajā līmenī. Bet zaķi, kā bija, tā arī paliks. Jāsaka, ka izmantošu sabiedrisko tikai izņēmuma kārtā, kamēr nepienāks diena, kad varēšu ierāpot jebkurā Rīgas Satiksmes transportā neatsitot degumu pret pakāpienu.

_______________________________________________________
* - zaķi dubultojušies
** - Rīga skaitļos

Nacionālais sports - uritlons

Zivju dīķa apskatnieks
Indriķis Acīgais

Ik pa brīdim masīvajos mēdītājos parādās satraucoša ziņa, kura izraisa sašutuma vilni, kas pāršalc mūsu zemīti. Uh un ah! Tie publiskie čurātāji! Tie pagāni apgāna mūsu svētvietas, kultūras pieminekļus un nacionālos simbolus! Es saskatu divas versijas tam, kādēļ šīs ziņas parādās pirmajās ziņu rindās:

- mums ir patiesi samilzusi problēma, kas tā vien raujas uz āru;
- mūsu valstī notiek tik maz kā intriģējoša, ka žurnālisti var uzpūst sensāciju par bites sadzeltu pusaudzi, kas visā tā pubertātes pilnbriedā ir vienīgais Goļiševas ciema rezidents zem 30 gadu sliekšņa.

Otrais variants liekas kārdinošs un šķiet visnotaļ pierādāms, tomēr jāatzīst, ka arī urinētāju problēma pastāv. Tagad varam pievērsties nopelt sabiedrību par tās zemo sabiedriskās atbildības slieksni, kritizēt tālo zemju un mūsmāju izglītības sistēmas trūkumus un zemos morāles standartus, pārrunāt vecāku vēlmi nopelnīt naudu iztikai upurējot saskarsmi ar savām atvasēm, vainot globalizāciju, siltumnīcas efektu, vai to, ka mūs zombē ar neskaitāmiem, apšaubāmas kvalitātes televīzijas šoviem. Tas gan problēmu neatrisinās.

Bet kas gan ir šī problēma? Kur slēpjas tās sakne? Redz, izrādās tam ir bioloģisks izskaidrojums. Katram skolēnam ir skaidrs, ka cilvēks lielā mērā sastāv no šķidruma, tādēļ tā krājumi regulāri jāpapildina un ... arī jāatbrīvojas no šķidruma pārpalikuma. Dabisks process, par to nav jāsarkst. Es neticu, ka visi ziņās aprakstītie ļaundari nedēļām uz priekšu plānojuši nokārtot savas dabiskās vajadzības pie piem. Brīvības Pieminekļa, tādā veidā piesmejot mūsu simbolus. Ne visi zin, ka bezmaksas tualetes var atrast LU centrālajā ēkā, vai alkohola reibumā spēj saprast, ka ātrās ēdināšanas iestādē var atrast labierīcības. Lieta tāda, ka mums Rīgā nav publisku tualešu! Pat ne maksas. Tā, kas bija pie Laimas pulksteņa ir vai nu ciet, vai arī tik labi nomaskēta, ka pat rīdzinieki to nespēj atrast.

Šādos gadījumos pilsētas varasvīriem sniedzu vairākus variantus, kā situāciju atrisināt ātri un nesāpīgi:

- pievērsties Prāgas praksei. Tur, dabīgā ceļā, ir izveidojušies stūrīši un sānieliņas, kur pa gabalu ir jūtams raksturīgais odors, neviens tam nepievērš uzmanību - stresa nav;

- aizlienēt ideju no Amsterdamas


- vai, galu galā, atbalstīt tautsaimniecību...

... un izveidot jaunas darbavietas šajos tik spiedīgajos laikos.

Jebkurā gadījumā nedrīkst apstāties pie vaimanāšanas un ir jārīkojas. Čurātāju sērga pati no sevis neizzudīs.