Baznīcas galva. No kurienes tā aug?

Jeb: kur lai rauj dievbijīgu KGB-ešņiku?

Pārzemīgo lietu speciālists
Jezups Dropings

No neatkarīgiem avotiem ir saņemta ziņa, ka jaunā Viszemes Metropolīta personība joprojām nav noskaidrota, jo šajā jautājumā trūkst Krēmļa, atvainojos, Gozdumas šefa viedokļa.

Pie Kaimiņu Federatīvās Republikas stūres ir nolikts cilvēks ar daudznozīmīgo vārdu Zemesmīlis Lāčotājs (Demetrijs Medvedzs). Viņa aizbildnis, tagadējais Premjers, ir gremdējies kopā ar visu daudzkrāsaino kaimiņu nāciju sērās. Jocīgi? Nepavisam. Viņa augsto pieri izvagojušas rūpju rievas, jo nu viņa (un viņa kompanjona) priekšā ir kā no zila gaisa nokritis steigšus risināms uzdevums, jo tukša vieta stāvēt ilgi nedrīkst - jaunais arhipops jāizvēlas pusgada laikā. Varētu likties, ka Miervaldim Ceļiniekam (Vladimiris Pūķins) ir jāsavieno gandrīz pretējas lietas, tādēļ neoficiālā apritē ir nonācis darba piedāvājums, citēju - "Piedāvājam labi atalgotu darbu uzcītīgam, paklausīgam un pieredzējušam iekšlietu darbiniekam ar augstām pielāgošanās spējām, ticību pārdabiskajam, kā arī lieko svaru un kuplu sejas apmatojumu. Pieredze klerā tiks uzskatīta par priekšrocību." Varu vien novēlēt panākumus meklējumos, jo pretējā gadījumā sanāks tā kā ar Rietumu baznīcas galvu - ievēlēs vēl izšķērdīgu bezpartejisko ar dzelžainu vērtību pasauli.

Kaimiņzemes problēmas sakne meklējama tajā apstāklī, ka izbijušie popi-kolaboranti lielajā vairumā bija sādžu izlūki, baznīcas galvgalim nebija īpašu iemeslu mīlēt kompartiju (nacionalizētās zemes, muižas, saspridzinātā Katedrāle pāri upei Maskvai utt.). Bet tāds baznīcas galva ne vien vieno nāciju, bet arī var svārstīt tās domas, nomierināt prātus vai uzturēt vienojošu pozīciju pret citām konfesijām.

Mēs turēsim roku uz notikumu pulsa, skatīsimies, kā tas beigsies un mēģināsim kopīgi saprast, kurš būs beigās guvis izdevīgumu.

Īsa pamācība laimes meklēšanā

jeb krīzes risinājums leišu stilā...

Pasaules alkoholisko dzērienu tirgus pētījums liecina, ka Lietuvas alkoholisko dzērienu tirgū atkal dominē stipri alkoholiskie dzērieni. Pēc stipra alkohola patēriņa apjomiem lietuvieši aiz sevis atstājuši pat Krieviju, trešdien vēsta delfi.lt.

Pēc uzņēmuma "Canadean" datiem, šogad katrs lietuvietis patērējis 5,2 litrus stipru alkoholisko dzērienu, 1,8 litrus vīna un 4,4 litrus alus.

Tajā pašā laikā Krievijas iedzīvotājs patērējis tikai 3,6 litrus stipru alkoholisko dzērienu un 3,9 litrus alus.

Turklāt Baltijas valstu stiprā alkohola lietošanas paradumi izceļas uz citu Eiropas Savienības dalībvalstu fona.

Diemžēl jāatzīst, ka lietuvieši, jau kuro reizi ir iekabinājuši bāleliņiem latviešiem ātrajā problēmu risināšanā. Gan jāatzīst, ka eksistē tāda visai apšaubāma paruna, ka pudelē laimi meklēt nevajadzētu. Palasot pēdējo nedēļu presi nākas secināt, ka Lietuva tomēr ir radusi iespēju savu ekonomisko situāciju piebremzēt mierīgāk, tā pat arī Igaunija, bet mēs pikējam arvien ātrāk un ātrāk.

Nepiekritīšu apgalvojumam, ka visu problēmu cēlonis ir Latvijas valdības nemākulīga rīcība, jo premjers apgalvo, ka valdība piemēro labākos iespējamos risinājumus pašreizējai situācijai. Vakardienas raidījumā 100. pants premjers turklāt papildināja, ka viņam nav pamata apšaubīt Finanšu ministra kompetenci arī pēc pēdējās intervijas TV Bloomberg.

Nākas secināt, ka taisnība vien būs premjeram un finanšu ministram, no kuriem pēdējais ir ņēmis piemēru no vidējā lietuvieša un ļoti aktīvi cīnās ar krīzi izmantojot palīglīdzekļus tādējādi veicinot problēmu risināšanu. Atliek aicināt visus pārējos latviešus pievienoties šajā nevienlīdzīgajā cīņā ar patēriņa statistiku, kurā ir iesaistījies mūsu neapšaubāmi kompetentais finanšu ministrs.

Veiksmīgu statistikas pirmo vietu iegūšanu vēlot
neatkarīgais škidrās ekonomikas eksperts
Antons Glāzīte

Nacionālais sports - uritlons

Zivju dīķa apskatnieks
Indriķis Acīgais

Ik pa brīdim masīvajos mēdītājos parādās satraucoša ziņa, kura izraisa sašutuma vilni, kas pāršalc mūsu zemīti. Uh un ah! Tie publiskie čurātāji! Tie pagāni apgāna mūsu svētvietas, kultūras pieminekļus un nacionālos simbolus! Es saskatu divas versijas tam, kādēļ šīs ziņas parādās pirmajās ziņu rindās:

- mums ir patiesi samilzusi problēma, kas tā vien raujas uz āru;
- mūsu valstī notiek tik maz kā intriģējoša, ka žurnālisti var uzpūst sensāciju par bites sadzeltu pusaudzi, kas visā tā pubertātes pilnbriedā ir vienīgais Goļiševas ciema rezidents zem 30 gadu sliekšņa.

Otrais variants liekas kārdinošs un šķiet visnotaļ pierādāms, tomēr jāatzīst, ka arī urinētāju problēma pastāv. Tagad varam pievērsties nopelt sabiedrību par tās zemo sabiedriskās atbildības slieksni, kritizēt tālo zemju un mūsmāju izglītības sistēmas trūkumus un zemos morāles standartus, pārrunāt vecāku vēlmi nopelnīt naudu iztikai upurējot saskarsmi ar savām atvasēm, vainot globalizāciju, siltumnīcas efektu, vai to, ka mūs zombē ar neskaitāmiem, apšaubāmas kvalitātes televīzijas šoviem. Tas gan problēmu neatrisinās.

Bet kas gan ir šī problēma? Kur slēpjas tās sakne? Redz, izrādās tam ir bioloģisks izskaidrojums. Katram skolēnam ir skaidrs, ka cilvēks lielā mērā sastāv no šķidruma, tādēļ tā krājumi regulāri jāpapildina un ... arī jāatbrīvojas no šķidruma pārpalikuma. Dabisks process, par to nav jāsarkst. Es neticu, ka visi ziņās aprakstītie ļaundari nedēļām uz priekšu plānojuši nokārtot savas dabiskās vajadzības pie piem. Brīvības Pieminekļa, tādā veidā piesmejot mūsu simbolus. Ne visi zin, ka bezmaksas tualetes var atrast LU centrālajā ēkā, vai alkohola reibumā spēj saprast, ka ātrās ēdināšanas iestādē var atrast labierīcības. Lieta tāda, ka mums Rīgā nav publisku tualešu! Pat ne maksas. Tā, kas bija pie Laimas pulksteņa ir vai nu ciet, vai arī tik labi nomaskēta, ka pat rīdzinieki to nespēj atrast.

Šādos gadījumos pilsētas varasvīriem sniedzu vairākus variantus, kā situāciju atrisināt ātri un nesāpīgi:

- pievērsties Prāgas praksei. Tur, dabīgā ceļā, ir izveidojušies stūrīši un sānieliņas, kur pa gabalu ir jūtams raksturīgais odors, neviens tam nepievērš uzmanību - stresa nav;

- aizlienēt ideju no Amsterdamas


- vai, galu galā, atbalstīt tautsaimniecību...

... un izveidot jaunas darbavietas šajos tik spiedīgajos laikos.

Jebkurā gadījumā nedrīkst apstāties pie vaimanāšanas un ir jārīkojas. Čurātāju sērga pati no sevis neizzudīs.

Gatavojamies karam?

Neatkarīgais eksperts
Valsts iepirkumos
Modrais Modris

Visiem ir zināms, ka lielas ekonomiskās krīzes bieži vien kalpo kā iemesls dažādiem kariem jeb resursu pārdales procesiem. Šeit vietā būtu piemērs par Lielo depresiju, kuras rezultātā visā Centrāl un Austrumeiropā pie varas nāca diktatori (izņemot Čehoslovākijā). Rezultāts, protams, visiem zināms - karš.

Acīmredzot, Latvijas valdība šobrīd gatavojas šādam scenārijam, jo, kā lieciena Valsts Iepirkuma Uzraudzības biroja dati Latvija armija gatavojas iepirkt 240 lidotāju kombinzonus, 86 lidotāju vasaras jakas un 36 tehniskās ziemas jakas. Kas no tā? Tie taču ir tikai pāris kombinezoni.. Tomēr nē - ne viss ir tik skaidrs un klārs. No šī iepirkuma var "izlobīt" vairākas lietas:

Punkts viens - patiesībā Latvijas armijas aprīkojums ir skaitliski lielāks nekā 18.novembra izrādītā lauksaimniecības tehnika;

Punkts divi - paredzamais karš notiks vasarā;

Punkts trīs - Latvijas valdība un armijas virsvadība ir viltīgākie kara stratēģi, kādi Eiropā vēl nav redzēti, spējot uzturēt maldīgu priekšstatu par savu "vājumu".

Kā raksta autors iesaku necelt paniku - iegādāties kabatas lukturīti, baterijas, pārnēsājamo radio un dzeramā ūdens rezerves. Rakstu vien var noslēgt ar retorisku jautājumu: "Vai kāds tiešām ir redzējis 18.novembrī vismaz 20 iznīcinātājus"

Kam tas ir izdevīgi...

novērojumos dalās

vecākais ļaundaru mednieks

Salamontius

To, ka lietas pašas no sevis nenotiek, es secināju tad, kad man vajadzēja kārtot studiju parādus un, es sāpīgi secināju, ka tomēr tā ir mana vaina, ka tādas problēmas nākas pārdzīvot. Ātri uzmetot aci situācijai, kas norit patlaban, esmu drošs, ka arī tagad kāds tomēr ir atbildīgs par izraisīto situāciju, un uzskatu, ka tomēr ir jāatjauno tradīcija, kā pirms vairākiem gadsimtiem lauku ciematā, atrast kādu, ko sodīt, kad iet slikti. Daži apgalvo, ka eksistē slepenas apvienības, kas visu sačakarējušas, lai pabāztu mūs zem tupeles. Es uzskatu, ka tā nav, jo tas nav loģiski un neviens taču nespēj plānot uz priekšu sazvērestības pasaules apjomā. Papildus- ja kaut ko nerāda oficiālajos mēdijos- tā nav. Bet es zinu kādu, kas tieši iegūs no krīzes un kas ir atklāts ienaidnieks oficiālajai sistēmai. Protams, ka runa iet par Greenpeace organizāciju.

Lai saprastu, te ir neliels izraksts no viņu mājas lapas:

„Greenpeace is an independent global campaigning organisation that acts to change attitudes and behaviour, to protect and conserve the environment and to promote peace “


Atļaušos teikt, ka tas vien kas te ir uzrakstīts bļauj pēc rūpīgākas apskates, jo:
- viņi ir neatkarīgi. Viņi nav piesaistīti kādai valstij vai nācijai, viņi pārstāv tikai savas organizācijas intereses
- viņi ir globāli. Viņi darbojas pa visu pasauli. Man ir patiesi bail pat iedomāties, cik viņiem kopumā ir agentu, kas visdrīzāk ietekmē notikumu gaitu it visur.
- Kampaņu organizācija? Un kā jūs domājat ko tas nozīmē? Kopš lasīju par nacistu propagandu, zinu, ka tas nozīmē tikai un vienīgi to, ka viņi ir tendēti piesārņot ēteru ar savu programmu un tikai savu taisnību.
- Viņi rīkojas, lai mainītu attieksmi un uzvedību. Tas patiesi ir biedējoši. Viņi grasās mainīt cilveku kā tādu. Lai to izdarītu, kā zināms ir divi veidi- medicīniski manipulatīvais un krīzes situācijas veidošana.
- Aizsargāt un iekonservēt dabu. Šī frāze vien parāda, ka cilvēks viņu izpratnē ir slikts postītājs, kuru nevajag aizsargāt jeb citiem vārdiem, stāvot par dabu, viņi ir gatavi vērsties pret mani un tevi, kas varbūt pat nenojauš, ka šādas briesmas pastāv.
- Galu galā- atbalstīt mieru. Tas nu gan ir liekulīgi par to runāt pēc visa, kas bija rakstīts. Bet tomēr, cik saprotu, viņu izpratne ir, ka valstīm ir jāaizliedz risināt konfliktus kara ceļā, lai gan tas nozīmētu to, ka miljoniem cilvēku zaudē darbu un mūsu pasaules kūltūra kā tāda pazūd mēslainē.

Protams, jautājums ir – kā viņi to izdarīja. Kā viņiem izdevās aizvērt tik daudz rūpnīcas un apstādināt tik daudzu cilvēku darbu ar papīriem. Vienkārši- infiltrācija un kūdīšana augstākajos līmeņos. Ko gan citu varētu gaidīt no organizācijas, kuras labā strādājis pat bijušais ASV prezidenta kandidāts. Tuvākajā laikā grasos iesniegt savus secinājumus Drošības policijai, lai tā atrod šos cilvēkus. Nešaubos, ka tiklīdz šo organizāciju sāks vētīt, pavērsies baismi fakti.

Lietderīguma celšana

ziņo
Efektologa vietnieks uz Zemes
Jezups Dropings

Ir pieņemts jaunais budžets. Lai slavēts darba ražīgums! Post factum vēlos aplūkot šo krīzes laiku prioritātes un kalkulēšanas loģiku. Valsts grasās ietaupīt uz sociālajiem rēķiniem (procentuāli samazinot palielinājumu), apcērpot abnormālās prēmijas, saīsinot dažu nogrēkojušos minitriju budžetus un laipojot starp bezkaunīgo žurnālistu norādījumiem, kur un kas tiek darīts nepareizi, piemēram, valžu un padomju uzturēšanā, dienesta transporta izmantošanā, pēdējā mirkļa prēmēšanā u.c. Tātad mūsu lieso gadu valsts tēriņi tiek kvantitatīvi pārskatīti, līdztekus gan tiek ņemts ļoti apjomīgs kredīts pie Feijerbergiem un Špicmahiem, lai ar naudas dušu atmodinātu Latvijas ekonomiku. Vienvārdsakot, nākotne mums ir intriģējošā miglā tīta.

Es arī vēlos mest pagali pagātnē pieņemto lēmumu kritizēšanā, šoreiz pievērsīsimies kvalitātei. Jau izsenis katram rūpniekam un uzņēmējam ir nostiprinājusies atziņa, ka darba ražīgumu var celt uzlabojot satiksmi un darba veicēju kvantitāti, vai ieguldīt ražošanas tempu paātrināšanā ceļot darbnieku kvalifikāciju vai iekārtu ātrdabību. Paklanamies Šķēles ("valsts ir uzņēmums") un Šlesera (liels lidostu fans) kungu virzienā. Savukārt es uzskatu, ka spiedīgos apstākļos nonākušo valsti var glābt vienīgi ar vērienīgu sociālo programmu. Tūdaļ paskaidrošu sīkāk. Lai gūtu peļņu un attīstītu veselīgu tirgu ir jāattīsta ražošana, jāpalielina vietējo iedzīvotāju pirktsēja un jāpanāk, lai ekporta bilance ir pozitīva vai jākāš piķis no caurbraucošajiem pārvadātājiem.

Vēlos ierosināt spiest uz valsts naudas ieguldīšanu perpektīvos un pelnošos pasākumos, jeb attīstīt kādu no sevi pierādījušajiem risinājumiem. Viens no tādiem ir darbs brīvā tipa cietumos, jeb senākā mēlē runājot - darba nometnes. Tas ir vienkāršs darbs darbnīcās šujot apģērbus, čības, taisot mēbeles, ražojot sarkanus plastmasas spaiņus vai kurpju mēlītes ar uzrakstu "made in Latvia", kas ne tikai vairos valsts ienākumus, bet arī palielinās patriotiskās jūtas, kad iedzīvotāji tos iegādāsies Ikea Varšavā, utt., turklāt tas viss notiek pa lielai daļai no mūsu, nodokļu maksātāju kabatām - ēd un guļ šo uzņēmumu strādnieki valsts finansētās kojās.


Stāsts iegūst pasakainu piesitienu vien tad, kad aptveram (pēc provizoriskām aplēsēm), ka viens cietumnieks ir valstij finansiāli izdevīgāks nekā viens ierēdnis, jo viņa saražotā/patērētā labuma koeficients (ko aprēķinam pēc formulas,



kuru izstrādājusi zviedru endokrinologu finansistu darba grupa) ir augstāks par vidējā ierēdņa pienesumu valsts kasei. Šo tēmu tālāk var attīstīt bezgalīgi - tīrīgas darba nometnes par valsts līdzekļiem studējošajiem, armijniekiem, jaunajām māmiņām, māksliniekiem un visiem nevienaldzīgajiem mūsu lielvalsts pilsoņiem.

Bezizejas situācijā tomēr mēs neesam nonākuši, jo vienmēr ir manis piedāvātais plāns B valsts ilgtspējas glābšanai, galu galā šādi tiks sperts plats solis pretim Vecās Eiropas plašākajai kustībai - kapitālsociālismam.

Ziemassvētku sazvērestība.

Konspirētais teorētiķis
Indriķis Acīgais

Ne viss, kas ir mums apkārt ir tik nevainīgi, kā mums liekas.



Ja neapmierina kvalitāte, video skatāms arī šeit.

Parādu matemātika 2

Vai vajadzēja glābt Parex'u? (turpinājums)

Vice-Spekulants
Modrais Modris

Latvijas pārvalde nebūtu Latvijas valsts pārvalde, ja tās veiktās darbības pagātnē neatstātu dziļi sāpīgas sekas mūsdienās tikai ar to mazo piebildi - veiktās darbības nemaz nav tik senas. Runa, protams, atkal būs par Parex'u.

Situācija ārkārtīgi atgādina mēģinājumus pieliet cauru spaini, jo, pirmkārt, valsts ir uzņēmusies svešas parādsaistības, otrkārt, naudas aizplūšana no bankas turpinās. Kā liecina Neatkarīgajā rīta avīzē publicētā informācija - no Parex bankas pēdējo 17 dienu laikā ir aizplūduši 260 miljoni latu. Tas, protams, ir, neņemot vērā faktu, ka valdība šajā projektiņā burtiski iegāza 200 miljonus latu. Divi simti miljoni latu, kas nu ir "ierakstāmi skurstenī". Projekta kopējā bilance: mīnuss 60 miljoni. Maksātājs: iedzīvotāji.

Īsam kopsavilkumam: izskatās ka ielāpi arī turpmāk būs mazāki par caurumiem. Tāpēc starptautiskās aģentūras Fitch Ratings aplēses par aizdevumu nepieciešamību 13 miljardu apmērā varbūt nemaz nav tik nereālas.

Slīkstošo glābšana ir pašu slīkstošo darīšana.

Jaunākais navālais inspektors

Indriķis Acīgais.

Domāsiet, ka te kāda metafora, vai asprātīgs salīdzinājums? Redz, ka nav gan. Vakardien, 2. Decembrī pie Latvijas krastiem apskaut dzelmi devās zvejas kuģis „Beverīna” ar visu tā apkalpi. Diemžēl sešu cilvēku dzīvība dzēsta piecus kilometrus no ieejas Liepājas ostā.

Tomēr viss notikums ir biezā nesaprotamu notikumu miglā tīts. „Zvejas kuģa "Beverīna" apkalpe jūrā bija devusies bez glābšanas vestēm un glābšanas plostiem, turklāt otrdien glābšanas operācijas laikā zvejnieki atteikušies no evakuācijas, ko piedāvāja Jūras spēki, pastāstīja aizsardzības ministrs Vinets Veldre (TP)”. Tā raksta delfi.lv.

Dīvaini liekas vairāki fakti :

– kuģis iziet jūrā, lai gan sinoptiķi prognozē spēcīgu vēju (sasniedzis pat 29 metrus sekundē), kas zveju nu nekādi nesekmē,

– uz kuģa, pēc oficiālām ziņām, neesot bijis komandas glābšanai paredzētais ekipējums,

– zvejas kuģa ekipāža esot atteikusies no krasta apsardzes kuģa palīdzības trīs stundu garumā, bet to tomēr palūdz minūti pirms noiet pa burbuli kuģis,

– tiek iesaistīts zvejas kuģis „Gints”, kuram pazūd radiosakari velkot „Beverīnu” uz Liepājas ostu, vilkšana tiek pārtraukta,

– Ar glābšanas akcijā iesaistīto Zviedrijas Krasta apsardzes dienesta helikopteru saistīts „vienīgais paradokss” - tas vēlējies uzpildīties Liepājā, „bet degvielas tur neesot bijis. Nācies lidot uz Ventspili.”,

– Neviens no sešiem „Beverīnas” apkalpes locekļiem netiek izglābts, lai gan kuģa noslīkšanas faktu paša acīm redz „Virsaiša” kapteinis.

Mans nodoms nav kādu nopelt, tā vietā esmu izstrādājis vairākus notikušā iemeslus - lai apsteigtu versiju izvirzītājus un kā tādu kā špikeri izmeklētājiem:

1. Sākšu ar spilgtāko – sazvērestības teorija. Zvejas kuģa apkalpe centās izvest slepenu informāciju, kas saistīta ar Lata stabilitāti uz Zviedriju, kuru grasījās arī publicēt Zviedrijas runas brīvības apvītajā presē. Kuģis tiek torpedēts un apkalpe slepeni arestēta. Te arī rodams izskaidrojums zviedru helikoptera „netīšajai” aizkavēšanai.

2. Kuģa apkalpe nodarbojās ar nelegālu mencu nozveju (firma, kuras īpašumā bija kuģis, jau trīs reizes šogad tikusi par to sodīta) un trīs stundu laikā prioritāte nebija motortelpas atbrīvošana no ūdens, bet gan zivju mešana pār bortu.

3. „Beverīnas” apkalpe bija kārtīga padomju rūdījuma produkts, kuri kopējo mantu vērtēja augstāk pār pašu dzīvībām, tāpēc nepadevās līdz galam.

Kā tas noticis patiesībā, to tad arī droši vien neuzzināsim. Iespējams, tas noticis skopuma rezultātā, jo Krasta apsardzes palīdzība maksā naudu, iespējams tā bijusi muļķīga un bravūrīga situācijas un savu spēju izvērtēšana, varbūt tas noticis aiz sliktas glābšanas darbu koordinēšanas, bet visdrīzāk tā ir neveiksmīgu notikumu sakritība, kas ievieto Beverīnu blakus Burtnieku, Buses un citām leģendām apvītām pilīm, kuras pēdējo atdusas vietu atradušas dzelmē. Diemžēl šis notikums prasījis sešu vīru dzīvības un tā vairs nav nekāda pasaka vai leģenda...

S.O.S

Variantizētāja palīgs

nacionālajos jautājumos

Salamontius

Reālais ekonomikas glābšanas plāns

Vērojot situaciju mūsu mēdijos, secinu, ka steidzami ir jāglābj valsts. Ne tikai aizvien vairāk pieaug tautas neapmierinātība ar valdniekiem un savu stāvokli, bet arī ilgākā laika posmā veidotās finanšu saistības neļauj uzturēt pienācīgu dzīves līmeni pat izcilākajiem pilsoņiem.

ārkārtas sēdē, kas tiek sasaukta tiks lemts par potenciāli labāko no sekojošajiem variantiem.

1. Formatēt un pārinstalēt valsti. Konsultējoties ar labakajiem speciālistiem restarta jomā, valsts viedie prāti ir izstrādājuši plānu, kas ļautu atsākt valsts augšupeju, visu nacionalizējot un pēc tam atkal pārdalot. Plānā iekļauta visu uzņēmumu nacionalizācija un atkārtota privatizācijas ieviešana. "Ņemot vērā mūsu pieredzi, kļūdas, kas bija pieļautas, vairs nebūs"apgalvo Ivars, turpinot "visi ir par to domājuši, galu galā, tas jau nav nekas briesmīgs, būsim inovatīvi!"

2. Izsolīt valsti. "Ja kāds cilvēks nonācis finansu grūtībās, tad ir iespējams izsolīt mantu. Mēs uzskatam, ka valsts pārdošana izsolē nosegs parādus un atkal sāksies treknie gadi" savu viedokli aizstāv Aivars. "Mēs, latvieši tak esam jau dzīvojuši citā valstī. Nu, un! Nekas mums nav noticis." mundri galvo Jakovs. Ziņots, ka par Latvijas iegādi interesējās vairaki austrumu oligarhi, kas vēlās uzlabot savas attiecības ar Eiropas Savienību.

Domājams, ka par šiem jautajumiem izlems jau šo ceturtdien. Plānus pēc to galējās pieņemšanas domājams īstenos īsā laikā, paredzot sagaidīt nākamos jāņus jau ar labāku ekonomisko situāciju. "Latvijas tauta ir strādīga un gudra tauta, viņa zina, kas es esmu" bilda Valdis, lūdzot komentēt viņa viedokli.

Parādu matemātika

Apetīte rodas ēdot
Galvenais - neaizrīties

Vecākais statistiķis
Modrais Modris

Esošā situācija atgādina ainu no Viktora Peļevina romāna "Generation P", kurā 90to gadu sākumā jaunie krievi aizņēmās naudu no bankas, lai nopirktu sesto žiguli un kasti šņabja. Kad "bizness" bija beidzies (precīzāk - šņabis izdzerts un žigulis sasists), jaunie krievi aizņēmās vēl lielāku kredītu, lai segtu iepriekšējo un nopirktu džipu un kasti Hennesy.


Kā precīzi ir ilustrēts vienā no Dienas Biznesa rakstiem "Cerams, valdība nenovedīs Latviju līdz bankrotam" (02.12.08.) mūsu Finanšu ministra apetīte ir milzīga jeb 2 miljardi nedēļā un dievs pasarg' līdz gada beigām vēl ir palikušas 4 nedēļas.
Šeit būtu jautājums vietā par plānoto aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas Fonda: "Vai maz finanšu ministrs zina cik miljardam ir nulles?"

Pirmkārt, šādu jautājumu uzdodu ļoti daudzo neskaidrību dēļ, kas nu jau apvij šo aizņēmumu - kam tērēs? kā tērēs? kāpēc vispār aizņemties?

Otrkārt, jautājumu uzdodu, pēc īsu aprēķinu veikšanas - jeb kādas ir Latvijas reālās iespējas nākotnē parādu atdot. Protams mēs varam dalīt šo summu uz visām "galviņām" un summa sanāktu diezgan pieticīga - aptuveni 1 550 Ls uz vienu Latvijas iedzīvotāju. Tomēr jāatceras, ka diezin vai pensionāri būs spējīgi radīt pievienoto vērtību jeb vispār ko vērtīgu ekonomiskā izpratnē (lai piedod man pensionāri par šo piebildi). Tāpēc izvēloties reālāku ciparu - darbspējīgie iedzīvotāji (1,13 milj. iedz.) jeb iedzīvotāji, kas šo parādu reāli atstrādās - parādu saistības uz vienu darbspējīgo Latvijas iedzīvotāju būs 3000 Ls. Šāda summa ir ekvivalenta 9-10 vidējā latvieša mēnešalgām "uz rokas".
Paredzot, ka ekonomiskā situācija tikai pasliktināsies, dziļi apšaubu tā saucamā "vidējā latvieša" spēju 10 mēnešus dzīvot uz suharikiem. Tāpēc parāda atdošana būs ilgs process, kuru, pierēķinot vēl procentus, mēs maksāsim septiņās paaudzēs.

Aizņemšanos no SVF summu, kas ir mērojama kā 60% no mūsu budžeta, laikā, kad ienākumi no nodokļiem nesedz visus valsts izdevumu, turklāt, nenorādot, kā aizņēmums tiks tērēts, var traktēt kā galēji bezatbildīgu rīcību. Jābilst, rīcība, kas ir tipiska valdošajai kliķei - darīsim tagad, domāsim pēcāk.

Nobeigumā pieņēmums. Iespējams valsts iegrābās Parex bankas sindicētajos kredītos, ko nu tai kā Parex'a aizbildnei nāksies atdot. Tāpēc arī nabaga traktorists sauc ar vien lielākus ciparus.

Svarīgā groza vēstule

Speciālkorespondents
Nodokļu maksātāju
Aizsardzības jautājumos
Modrais Modris

Šodien iespējams iezīmējas tiešās kontaktžunālistikas sākums šajā blogā. Sirdi kārtējo reizi iepriecē šodien publiskajā vidē izskanējusī ziņa, ka valsts prezidenta rezidencei tiks iegādāts basketbola grozs. Šajā sakarā nosūtīju Valsts prezidenta kancelejai vēstuli:

"Kā valsts pilsonis interesējos par izskanējušo ziņu par basketbola groza uzstādīšanu valsts prezidenta rezidencē.
Vēlējos individuāli pārliecināties un saņemt Valsts prezidenta kancelejas apstiprinājumu faktam, ka valsts taupības apstākļos šāds atribūts prezidentam ir vitāli nepieciešana savu pienākumu veikšanai."

Noteikti ziņošu par Valsts Prezidenta Kancelejas atbildi, tāpēc seko līdzi notikumu attīstībai. Aicinu arī Jūs, līdzpilsoņi, sūtīt valsts iestādēm vēstules, gadījumos, kad Jūs pārsteidz nodokļu maksātāju naudas nelietderīga izmantošana.

Laikmeta cikliskums

Ziņo vecākais referents kriminālajos
jautājumos Jezups Dropings.

Šodien portāla oficiālais korespondents apmeklēja inovatīvo jauno nelegālo alkoholisko dzērienu iznīcinātavu Purvciemā - pie viena ņemot intervjū pie pieredzējuša valsts policijas darbinieka V.G., pulkvežleitnanta.

Mūsu dārgajā latvju zemē ir atgriezusies, līdzīgi kā moderno šmutku modē, kriminālā dzīve iz labākajām 90to gadu tradīcijām. To sauc par kultūrcikliskumu - nekas jauns netiek izgudrots, idejas tiek smeltas no pagātnes jaukāko izgudrojumu krātuves un vienkārši ievadītas mūsu ikdienā.

Es jūs visā nopietnībā brīdinu (valsts skumjā ekonomiskā stāvokļa + likumsargu štatu samazināšanas gaismā) - esiet gatavi uz
A) brāļu jumtenieku apciemojumu Jūsu mazumtirdzniecības veikalā,
B) pakalpojumu pērkamību valsts iestādēs un
C) dzīvokļu un ielu zādzībām.

Man tikai ar nepacietību atliek gaidīt uz Klopu un Genu apšaudēm bāros, kā arī uz mazkalibra tavarščikiem parkos, piemēram Vērmanes dārzā, kurā pat miskastes ir nozagtas...

Ielūdzu visus komentāros dalīties ar saviem novērojumiem. Sākšu pirmais, vakar manā mājā apzaga 2 dzīvokļus, vienā saimnieks bija mājās, tikai ar nazi pie rīkles.

Tātad - pans Dropings jautā - vai ir vērts turēt baru ar amatieriem likumlēmējiem, kuri nejēdz, cik cilvēki vidēji saņēm algu (to vini uzzina tikai no maukām par 30 ls stundā), bet uzskata, ka var samazināt likumsargu skaitu; vēlāki pasūtot pētījumu pa 10k eirām, lai saprastu, un noskaidrotu, kur slēpjas noziedzības paaugstināšanās noslēpums.

AKKA/LAA - autoratlīdzību bruņinieki.

Šodien lasot ziņas par jaunāko AKKA /LAA domugraudu nevarēju beigt priecāties. Izskatās, ka beidzot mums ir parādījies rakstnieku aizstāvis jaunā līmenī. Domāju, ka beidzot Latvija kļūs par literatūras un rakstnieku lielvalsti. Iedomājaties - 1.5Ls par katru likuma piemērošanas reizi, atliek cerēt, ka drīz ieviesīs arī autoratlīdzības nodevas par rakstītiem e-pastiem utt. Varētu kļūt stāvus bagāts. Īsāk sakot - rakstiet, rakstiet un jo vairāk to darīsiet, jo labāk. Protams tam visam ir viens liels, bet - ja par autoratlīdzību iekasēšanu aģentūrai ir visai skaidrs priekšstats, tad par to izmaksu autoriem, plāni ir krietni piezemētāki. Latiņi tiks glabāti bankā un iespējams kaut, kad kāda daļa arī nonāks līdz autoram, ja gadījumā viņš būs izdomājis kā parūpēties, lai viņa gara darbu atstāj negrozītu vairākus gadus. Lai nogurušajiem ierē'dņiem aģentūrā nebūtu problēmu ar pamatojumu šīs domas realizēšanai piedāvāju konstruktīvu risinājumu Latvijas labā (jo protams aģentūras ierēdnīši tikai tādu jūtu vadīti strādā) - visu iegūto naudu ieguldīt Demakovas Sfinksas (Latvijas Nacionālā Biblotēka a.k.a. Gaismas pils) celtniecībā.

Ar cieņu,
Konstruktīvi destruktīvās
Rakstnieku biedrības lielbiedrs
Jefistāfijs Spalva

Krīze bez pamata

Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem Briselē.

Vecākais sociālantrapologs
Modrais Modris

Apstākļos, kad mūsu sabiedrība nu jau sāk aprast ar domu par policejiskas valsts iezīmju veidošanos, mēģināsim sniegt īsu recepti kā vidējam latvietim/latviānim* pat neesošas krīzes apstākļos kļūt stāvus bagātam.

Runa ir par baumu izplatīšanu par valsts finanšu stabilitāti dažādos sociālajos tīklos, izmantojot visus Jums pieejamos resurus. Gadījumā, ja Jūs esat kādas grupas viedokļa līderis (piemēram, augstskolas lektors vai mūziķis) šī recepte strādās it īpaši labi.

Tātād recepte jeb "Idiots Guide to Wealth":

Pirmais solis. Izplatiet baumas - neatkarīgi no to satura un mērķa. Jo vairāk baumu Jūs izplatīsit, jo lielāka iespēja, ka Jūs kļūsit bagāti.

Otrais solis. Ļaujiet Drošības Policijai sevi arestēt un noturēt izolatorā vismaz likumā paredzēto laiku - 72 stundas. Mēģiniet aresta laikā iegūt pāris rētas - tālākajos tiesas darbos šādi pierādījumi Jums runās tikai par labu.

Trešais solis. Iesūdziet valsti Eiropas Cilvēktiesību Tiesā un ievāciet "augļus" jeb nu jau ierastos 100'000Ls

Veiksmi darbā!

_______________________________
*Latvijas iedzīvotājam

Deva l Vācija*

Individuālo tiesību
lielmeistars
Modrais Modris

Demokrātijas ideoloģijas izplatība ģeogrāfiskajā kartē pēdējās četrās, piecās desmitgadēs ir bijusi bezgala strauja un visaptveroša, pat neraugoties uz šīs ideoloģijas izplatības formām ar Georgu Vili Krūmiņu priekšgalā: "Mēs Jums uzstiepsim demokrātiju!"

Neraugoties uz veiksmīgo demokrātijas teritoriālo izplatību, līdzīgi kā ar mikrobiem, kas ir savairojušies milzīgos apjomos, tā arī demokrātijas koncepts piedzīvo dažādas mutācijas formas. Ar vārdu demokrātija dažādās pasaules malās saprot ar vien konceptuāli atšķirīgākās lietas - tikai brīvais tirgus; tikai mediju brīvība; tikai brīva kapitāla plūsma. Iespējams, ka šāds mutāciju attīstības scenārijs var izraisīt demokrātijas ideju sairšanu - "bulciņa bez ievārijuma pildījuma".
Piemēram, ASV demokrātijas prakse vārda brīvības jomā pieļauj atklātu naida paušanu pret jebkuru reliģisku/etnisku/seksuālās orientācijas grupu, ja indivīdam šāda nepieciešamība ir radusies. Turklāt, indivīds netiek sodīts par šādu darbību, jo tādējādi tiktu ierobežota viena no būtiskākajām viņa personiskajām brīvībā - vārda brīvība.

Būtiski atšķiras Eiropas, tai skaitā arī Latvijas, prakse vārda brīvības jomā - vārda brīvība dažkārt tiek ierobežota mīļā miera labad. Iespējams šis vārda brīvības ierobežošanas process ir saistāms ar atsevišķu nāciju vēsturiski nekontrolējamu vēlmi iznīcināt citas nācijas un nostalģiskām atmiņām par autoritārajiem režīmiem, kas kādreiz valdīja Eiropā.

Lai arī individuālo tiesību piemērojums dažādās valstīs atšķiras, tomēr tas liek uzdot raksta pamatjautājumu: "Vai demokrātija ar ierobežotu** vārda brīvību ir demokrātija?"

Šādu jautājumu liek uzdot notikumi ap baumām par finanšu stabilitāti. Neraugoties uz valdības nepildītajiem solījumiem pagātnē; nesabalansēto valsts ekonomikas attīstību; murgainajām attīstības stratēģijām, kuras tā arī nekad netiek realizētas; grēkāzis nu ir atrasts! Aplausi un skaļi "Urrā!" saucieni drošības iestādēm - mēs esam glābti no finanšu krīzes.

*Raksta nosaukuma līdzība ar vārdu "devalvācija" ir tikai sakritība. Rakstam nav nekāda sakara ar valūtas krišanu un raksts nepauž bažas par lata devalvāciju Latvijā.
**Neraugoties pat uz paustās informācijas saturu jebkādos apstākļos.

Brīnumainas lietas

...jeb kā taisa naudu ar galvu

Vecākais analītiķis
ārējās un iekšķīgās lietās
Jezups Dropings

Kas ir tv-diskusija?
Tie ir vairāki cilvēki, kas nekontrolēti bļauj viens pāri otram, un tas, kurš bļauj visskaļāk pārstāv pareizo viedokli.

Tā varbūt nenotiek demokrātijas cietoksnī Latvijā, toties līdzīgas ainas ir novērojamas nemaz ne tik tālajā un atpalikušajā Polijas Žečpospoļitā, kur politisko atmosfēru līdz baltkvēlei novedis joprojām amatā esošais (bez vairākuma atbalsta) prezidents. Viņa cilvēki bīda projektiņu par desmitās tiesas proncipa ievērošanu. Tas ir šausmīgi sens "likums", kurš nosaka, ka viens no saviem desmit latiem ir jāziedo baznīcai. Zinu, ko jūs padomāsiet - sviests pilnīgākais, bet jāņem vērā, ka Vācijā visi reģistrētie ticīgie 10% no saviem nodokļiem automātā nopludina taukvēdēru kontā, tātad piemērs ir visai labs un civilizēts. Un kārdinošs. Viss būtu jauki, ja vien Polijā desmito tiesu nebūtu paredzams smelt no kopīgā nodokļu maksātāju katla. Jums iespējams pat nepietiktu iztēles, lai iztērētu kaut pusi no šīs summas. Ja projekts tiks tālāk, tad naudiņas viņiem pietiktu kādiem trim Stikla Kalniem un vienam Makanam Iekārtajam Tiltam.. katru gadu.

Tādas lietas var notikt vienīgi valstī, kurā cilvēki redzot absurdu, tā vietā, lai ko mainītu, nolaiž rokas un klusībā ķiķina. Apņirgti tiek pilnīgi visi, gan idejas aizstāvji, gan pretinieki.

Tādas lietas notiek valstī, kurā neviens neārstē trakus fanātus, bet ļauj viņiem vēlēt un ievēlēt savējos..

Kāpēc par to būtu jādomā? Mani personīgi biedē tas, ka kāds no Latvijas varasļaudīm, pas dies, pats metrs Pujāts, izlasīs šo rakstiņu un smelsies ideju jauninājumiem mūsu paputējušās valsts nodokļu politikā.

Orkāns pīļu dīķī

“Vai valstij vajadzēja glābt Parex’u?”

Vecākais ornitologs
Modrais Modris

Beidzot arī pīļu dīķi ir notikusi būtiska sakustēšanās – privāta banka nonākusi valsts rokās. Lai veiktu mazu ieskatu notiekošajā ir nepieciešams īss faktu savārstījums:
- Oficiālie mediji ziņo, ka no bankas ir aizplūduši aptuveni 100 miljoni latu.
- Valsts grasās pārņemtajā bankā ieplūdināt 200 miljoni latu, lai stabilizētu situāciju.
- Feiferis ziņo, ka valsts no šī darījuma būs ieguvēja.
- Karginam un Krasovickim tiek saglabāta iespēja atpirkt banku par tādu pašu summu.
Lai arī cik dinamiski neattīstītos notikumi tomēr tie rada zināmas pārdomas. Turklāt, kā jebkuru kaut cik Latvijā padzīvojušu un politikai sekojošu iedzīvotāju uzmanīgu dara tieši Feifera paziņojums par valstij “neizmērojami izdevīgo darījumu”.

Īsumā apdomājot, šajā situācijā attīstības scenāriji par Parex banku ir divi - Eiropeiskais un Latvijas scenārijs (jeb scenārijs "latvietis tipiskais").

Pirmais scenārijs sevī iekļauj patiesus mēģinājumus glābt gan banku, gan rezidentu noguldījumus tajā, vienlaicīgi meklējot variantus pasaules finansu krīzes laikā piesaistīt bankai jaunus investorus.
2.Scenārijs jeb tipiski latviskais. Jāatceras, ka tā ir klaja fantāzija, bet kapēc nepafantazēt? Piemēram, valsts bez konkursa no it kā “savas” Parex bankas aizņemas naudu dažādām monstrozām būvēm – kāpēc gan ne jaunai koncertzālei. Pēc kā banka tiek atdota atpakaļ tās iepriekšējiem īpašniekiem burtiskā nozīmē par diviem latiem, bet nu jau ar neizmērojamām parādsaistībām, kas valstij (pareizāk sakot, nodokļu maksātajiem) ir jāatmaksā. Rezultātā vēl uzvārās kāds politiskajai elitei tuvu stāvošs būvniecības uzņēmums. Tā sacīt: “Visiem labi un visiem jauki.”

Noslēgumā varu vienīgi atbildēt uz sākumā uzdoto jautājumu - vai valstij vajadzēja glābt Parex'u? Un atbilde skan: "Bet protams, ka vajadzēja. Turklāt, otrais scenārijs ir pilnībā neiespējams, jo mūsu tautas priekšstāvji par mums visiem ļoti rūpējas."

Vecākais Speciālists
Finanšu krīzes un
Grūtniecības jautājumos
Salamontius

"Krīze, krīze un vēlreiz krīze", nav pat iespējams mūsdienās aprunāties ar kādu, kad sākās krīzismi:
"Es jau gribetu ko savu, bet krīze..."
"Darbu gan grūti atrast- krīze..."
"Gribeju dzīvokli pirkt, bet tagad ir kā ir. Velns viņu zin, kur tā krīze novedīs"
"Sekss nespīd- krīze, nevar pat uz bāru aiziet"

Viens jautājums: "Ko pie velna Jūs gaidījāt?"
Gudrās makroekonomikas grāmatās ir rakstīts, ka ir uzplaukums, kura laikā cilvēki ir optimistiski un pērk un pārdod kā uz pasaules galu un t.s. recesija alias krīze, kuras laikā visi ir depresīvi un neko nedara. Un katru reizi, tā vietā, lai veicinātu stabilitāti, cilvēki, nezin par ko uzķeras uz uzplaukumu. Un ir pārsteigti, ka tomēr ierodas arī krīze. Tas ir apmēram tas pats kas regulāri nodarboties ar seksu bez prezervatīva un domāt, ka grūtniecība nekad neiestāsies. Vai man vienīgajam tas liekas tuvredzīgi?

Kāpēc vajadzīgs atļaut finanšu instrumentus, ja to vienīgais mērķis ir gūt individuālu peļņu?
Ak, atmiņas par skaisto laiku, kad latvieši neuzticējās bankām...

Kas kuram galvā

Vecākais eksperts
psiholoģijas jautājumos
Modrais Modris

Šūpošanās finanšu tirgos pēdējo mēnešu laikā raisa zināmas bažas pasaules iedzīvotāju sejās, bet paldies, dieviem, pašmāju pīļu dīķa eksperti, analītiķi un pārējie dogmatiskie visgudrīši ļauj uzelpot: "krīzes nav un nebūs".

Nu, labi, to, ka krīze nebūs, ekspert-analītiķi teica šī gada sākumā. Šobrīd tā tiek saukta par "krīzi, kas ir cilvēku galvās" jeb pieļāvums, ka kaut kādas problēmas tomēr pastāv. Jāņem vērā, ka šajā brīdī tiek pieņemts budžets ar diezgan attālinātu priekšstatu par pasaulē notiekošajiem procesiem. Pieņemt budžetu ar deficītu apstākļos, kad pasaulē pieejamie finanšu līdzekļi ir ierobežoti, būtībā ir nopietna kļūda. Kāds kā vienmēr var klaigāt: "Bet savādāk nevar!" Mana atbilde ir: "Varēja. Varēja savādāk un turklāt pēdējos 17/18 gadus varēja."

Notiekošais atgādina psiholoģijā zināmu nolieguma teoriju (Kübler-Ross). Šī teorija paredz piecus attīstības ciklus, kur pirmais ir pilnīgs noliegums par problēmas esamību, kam seko dusmas un neizpratne par problēmas cēloņiem. Turpmāk seko tirgošanās, depresijas un atzīšanas fāzes (šīs fāzes mēs vēl neesam sasnieguši).
Būtībā šī analoģija liek domāt, ka "mīkstā" piezemēšanās mums vēl ir priekšā, bet tas jau mums neliedz sociālantrapologa Ķīļa vārdiem pēķšņi kļūt bezgala "radošiem un konkurētspējīgiem".