Ivars
Godmanis, šābrīža premjers, ir nolēmis mainīt ministriju skaitu uz leju, nepametot likvidēto ministriju
kompetencē esošos jautājumus dabas likumiem, bet gan risināmos jautājumus uzkraut evolūciju izturējušo ministriju pleciem, citi to sauc par ministriju apvienošanu, citi - par darba
optimizāciju.
Lai pārliecinoši notēlotu
objektivitāti, šis notikums man jāaplūko no vairākām pusēm - sāksim ar naudām.
SVF teica: optimizējiet izmaksas un nešķiediet piķi lieki. Tā kā valsts (jā, pat tādas kā LR) izdevumi ir neaptverami, nesaprotami, neskaidri un slikti pakļaujas kontrolei, tad mūsu varasvīri nolēmuši rīkoties divējādi -
fokusējot savas nogurušās acis uz papīru himalajiem, kuri ieliec viņu darbagaldus, viņi nolēma kārtējo reizi nevis iedziļināties
case-by-case stilā (skatīt katru gadījumu atsevišķi, kas nodrošinātu centrālo aparātu ar darbu līdz manai pensijai), bet gan piemērot visiem gadījumiem vienu
radikālo skābekļa piegriešanas metodi.

Tas nozīmē, ka
finansējuma dāsnājai dušai, kura lija pār daudzajām valsts atbalstītajām organizācijām un pašu centrālo aparātu, tiek saspiesta šļūtene, un tie, kuri nepaspēj pirmajā bada un šoka vilnī apmirt vēl var mēģināt ķērkt pēc kārtējās devas. Šādā veidā tiek noteiktas vajadzīgās
organizācijas. Tie, kuri nebūs pacēluši haju, acīmredzami ir vai nu slinki (tātad valsts naudas necienīgi) vai paši spēj sevi uzturēt (tātad - valsts naudas necienīgi). Jāmin piemēri.. hmm, izglītības iestādes. Šādā gaismā arī jāskata ministriju jautājums - tiek pabaidīti visi, nu labi, tie, kuri aizpilda mazsvarīgos robus, ka viņiem atņems naudu, telpas, darāmos darbus, visu visu. Tie, kuri nemācēs gana
enerģiski bīdīt savu pozīciju, tie šķirsies no saviem portfeļiem (kuri, kā mums visiem zināms, tika iegūti pēc nopelniem pēdējās vēlēšanās). Tas ir kā aiziet uz veikalu un nospert kilo konfekšu "gotiņa" (desmit razbainieki), tad sadalīt pa galviņām, bet pēdējā mirklī trijiem mazākajiem atņemt viņu laupījuma daļu.
Tātad uz papīra tas izskatīsies
sekojoši - mums bija tādi un tādi izdevumi, mēs samazinam ministriju skaitu, apcērpjam algas un tēriņus, bet turpinam padarīt vienādu daudzumu izdarāmo darbu.
Lūk, te būs mans otrais skatījums: fiziski-birokrātiskais. Fizisks skatījums ir tāpēc, ka es to daļēji
balstīšu uz savām zināšanām par fiziku. Un ķīmiju. Tātad, pēc īsas un vētrainas nakts sarakstes ar saviem Šveices kolēģiem no
CERM mēs nācām klajā ar jaunu Vispārīgo Politiskās Veiktspējas Formulu (
VPVF).

Tajā ir uzskatāmi parādīts, ka padarāmais darba apjoma reizinājums ar kvalitatīvi-kvantitatīvā koeficientu
ir tieši apvērsts rezultāta un ieguldītā darba dalījumam. Paskaidrošu sīkāk - viens grams hēlija sver tikpat cik viens grams dzelzs. Nosaucot lietas vārdos, iznīcinot vienu ministriju tās pienākumi nepaliek karājoties
gaisā, tie tiek piešķirti citai, aptuveni tikpat labskanīgai ministrijai, turklāt daudzi eksperti vienkārši līdz ar risināmo jautājumu migrē uz jauno atbildīgo ministriju. Tā kā algas visiem ir apcirptas par 15%, tad visa šī aktivitāte piešķirs ticamību ilūzijai, ka kaut kas
tiek darīts un no kurienes tas lielais ietaupījums radies. Tādēļ man nācās pielāgot augstāk minēto formulu VPFV par konkrēto veiktspējas
formulu.

Sīkāk paskaidrot nav nepieciešams, te viss tāpat ir
labi redzams. Padarāmo darbu var sadalīt mazākās frakcijās vai veikt uzreiz visu, tas vienalga vienmēr būs aptuveni tikpat kvalitatīvi paveikts
darbs.
Secinājums ir viens, mēs esam dziļi iestiguši, jautājums ir, kādi mēs
būsim, kad no šīs bedres izlīdīsim. Cik LR ir vajadzīgi ministri, vai manas ģimenes lietas būs kārtībā bez attiecīgā ministra?
Cik ilgi mums nāksies dzīvot no mutes rokā? Kad mūsu
iluzionisti varasvīri iemācīsies novērtēt īstu mantu? Atbilde varētu būt gaužām vienkārša - līdz manai pensijai.