Galvenais vērotājs
Jezups Dropings
Sēž divi vidusskolas vecuma jaunēkļi trolejbusā. Tuvojas pusnakts. Nezinu, varbūt puiši bija kārtīgi viesojušies pie vecmammas - aizsēdējās pie omas gardajām pankūciņām - varbūt kopā lietoja stiprinātus dzērienus ar draugaļām, iespējams, ka kopā ar citiem jauniešiem pildīja kādu īpaši mezglotu algebras uzdevumu. Nezinu. Jebkurā gadījumā, 18 gadu slieksni viņiem nebija izdevies pārkāpt, bet es nevēlos runāt par viņu riskanto gājienu tikt aizturētiem ab drošībsargiems. Manu nedalītu uzmanību piesaistīja viņu valodisko izteiksmes līdzekļu lietojums.
Brīdinu - cilvēkiem ar jutīgu valodas uztveri izlaist šo odziņām piebārstīto raksta rindkopu. Alzo - biju vieglā šokā (jo saskatīju zināmu līdzību ar sevi viņu vecumā). Abi zēni bija latvieši (tāpat kā bļa es) un viņu teikumi sastāvēja no dažādu krievu divstāvīgo lamuvārdu savārstījumiem un retiem orientējošiem latviešu valodas vārdiem, kuru garums bija mērāms ne vairāk kā trijās zilbēs. Īsāk sakot - gatavais lingvistiskais virsskaņas lidojums, turklāt neveiklība bija jūtama gan latvisko, gan krievisko vārdu lietojumā, abos gadījumos pamatotība bija apšaubāma, bet tomēŗ jāatzīst, ka viņu saruna ritēja visai raiti un informācijas apriti tas neapgrūtināja.
Ilustrācijai:
"Jebal, kā mēs viņu pizdata atmočījām!"
"Jā, zin, zaibala - viņš visu laiku bļa šito..."
"Nujā, bļa sapratu, točno zaibal..." un tādā garā.
Man uzreiz galvā (iztēles aina) parādījās vīzija - lingvistiki ievirzīta raidījuma sižets vēliem vakariem LTV pirmajā kanālā tā bezjedzīgā "Mīļā Mana, palīdzi: es vakar bučoju drauga peni - vai esmu zilais?!" raidījuma vietā. Raidījums integrētu šādus jauniešus normālu valodas lietotāju vidē. Un nenormāli izklaidētu visus pārējos. Cilvēki tvarstītu ielās zeņķus ar aizdomīgi spīdīgām kurpēm un bāžot diktofonu sejā taujātu pēc oriģināliem izteicieniem, ķipa "atjibis, čumazjik!" un "pizģets, ko tev nahuj vaig?!". Pag, jāpastāsta vēl nedaudz par mana raidījuma konceptu. Neizbēgami stūrī pelēkā aplī sēdētu sapūderēta surdotulkotāja. Raidījumā apskatīs konkrētus, no ielām smeltus jauniešu valodisku pļūtījumu paraugus, tad tos rūpīgi preparēs. Tiktu meklēti semantiskie pavedieni, valodiskās nabadzības un izteiksmīguma vienības, aizvietotas stilistiki nesaderīgas vai neveiklas konstrukcijas un koriģētas dezignātu attiecības, izrunas klupieni, nemaz nerunājot par pašu pamatu valodas pareizību. Tādi izteicieni kā "reāli prikolīga štučka!" vai "jā, mani arī besī ārā" iegūtu jaunu, piesātinātu skanējumu - "Šī lieta manī rosina sajūsmu!" un "Es jums piekrītu, un tāpat kā jūs izjūtu nepatiku".
Šāds raidījums ātri vien iekarotu skatītāju mīlestību, un, iespējams, izskaustu valodu kropļojošās, totiesu (ak un oh) cik dabiskās tendences mūsu nelielajā valodā, jo kaimiņu būšana - formu un konstrukciju kalkošana (piem. sekojošie, pacelt jautājumu), īsāko un ērtāko vārdu pieņemšana, un vispārēja iezagšanās apziņā līdz ar daudzajiem nelatviešiem mūsu zemītē.
Ciest viņus nevaru!
Domāju, ka visus tos stūlbos bļa nelatviešus vajadzētu labākajā gadījumā deportēt, vai arī gāzes kamerās nahuj, lai nosmok, nevis ļaut viņiem savām netīrājām vaļeņkām bradāt tēvu zemi.
Bļa, esmu runājis!
PS. Vislielākā mana personīgā nelaime ir fakts, ka esmu nedaudz iebrūns, jo mana mamma sagrēkoja ar marokāni.. un es tiešām ienudien gaisā palaidīšu tādu raidījumu, turklāt tā nobeigumā, kad tiks palaisti titri fonā būs vainīgo maitasgabalu linča ainas.
Runājot civilizētiem vārdiem - es tikai vēlos, lai apkārt valdītu kārtība, tīrība un cilvēki viens ar otru sazinās ar literārās valodas palīdzību.
Brīdinu - cilvēkiem ar jutīgu valodas uztveri izlaist šo odziņām piebārstīto raksta rindkopu. Alzo - biju vieglā šokā (jo saskatīju zināmu līdzību ar sevi viņu vecumā). Abi zēni bija latvieši (tāpat kā bļa es) un viņu teikumi sastāvēja no dažādu krievu divstāvīgo lamuvārdu savārstījumiem un retiem orientējošiem latviešu valodas vārdiem, kuru garums bija mērāms ne vairāk kā trijās zilbēs. Īsāk sakot - gatavais lingvistiskais virsskaņas lidojums, turklāt neveiklība bija jūtama gan latvisko, gan krievisko vārdu lietojumā, abos gadījumos pamatotība bija apšaubāma, bet tomēŗ jāatzīst, ka viņu saruna ritēja visai raiti un informācijas apriti tas neapgrūtināja.
Ilustrācijai:
"Jebal, kā mēs viņu pizdata atmočījām!"
"Jā, zin, zaibala - viņš visu laiku bļa šito..."
"Nujā, bļa sapratu, točno zaibal..." un tādā garā.
Man uzreiz galvā (iztēles aina) parādījās vīzija - lingvistiki ievirzīta raidījuma sižets vēliem vakariem LTV pirmajā kanālā tā bezjedzīgā "Mīļā Mana, palīdzi: es vakar bučoju drauga peni - vai esmu zilais?!" raidījuma vietā. Raidījums integrētu šādus jauniešus normālu valodas lietotāju vidē. Un nenormāli izklaidētu visus pārējos. Cilvēki tvarstītu ielās zeņķus ar aizdomīgi spīdīgām kurpēm un bāžot diktofonu sejā taujātu pēc oriģināliem izteicieniem, ķipa "atjibis, čumazjik!" un "pizģets, ko tev nahuj vaig?!". Pag, jāpastāsta vēl nedaudz par mana raidījuma konceptu. Neizbēgami stūrī pelēkā aplī sēdētu sapūderēta surdotulkotāja. Raidījumā apskatīs konkrētus, no ielām smeltus jauniešu valodisku pļūtījumu paraugus, tad tos rūpīgi preparēs. Tiktu meklēti semantiskie pavedieni, valodiskās nabadzības un izteiksmīguma vienības, aizvietotas stilistiki nesaderīgas vai neveiklas konstrukcijas un koriģētas dezignātu attiecības, izrunas klupieni, nemaz nerunājot par pašu pamatu valodas pareizību. Tādi izteicieni kā "reāli prikolīga štučka!" vai "jā, mani arī besī ārā" iegūtu jaunu, piesātinātu skanējumu - "Šī lieta manī rosina sajūsmu!" un "Es jums piekrītu, un tāpat kā jūs izjūtu nepatiku".
Šāds raidījums ātri vien iekarotu skatītāju mīlestību, un, iespējams, izskaustu valodu kropļojošās, totiesu (ak un oh) cik dabiskās tendences mūsu nelielajā valodā, jo kaimiņu būšana - formu un konstrukciju kalkošana (piem. sekojošie, pacelt jautājumu), īsāko un ērtāko vārdu pieņemšana, un vispārēja iezagšanās apziņā līdz ar daudzajiem nelatviešiem mūsu zemītē.
Ciest viņus nevaru!
Domāju, ka visus tos stūlbos bļa nelatviešus vajadzētu labākajā gadījumā deportēt, vai arī gāzes kamerās nahuj, lai nosmok, nevis ļaut viņiem savām netīrājām vaļeņkām bradāt tēvu zemi.
Bļa, esmu runājis!
PS. Vislielākā mana personīgā nelaime ir fakts, ka esmu nedaudz iebrūns, jo mana mamma sagrēkoja ar marokāni.. un es tiešām ienudien gaisā palaidīšu tādu raidījumu, turklāt tā nobeigumā, kad tiks palaisti titri fonā būs vainīgo maitasgabalu linča ainas.
Runājot civilizētiem vārdiem - es tikai vēlos, lai apkārt valdītu kārtība, tīrība un cilvēki viens ar otru sazinās ar literārās valodas palīdzību.
1 komentārs:
bļā, čista labs
autoram pieneni
Ierakstīt komentāru