Akadēmiķis un labs cilvēks
Jezups Dropings
Jezups Dropings
Ivars Godmanis, šābrīža premjers, ir nolēmis mainīt ministriju skaitu uz leju, nepametot likvidēto ministriju kompetencē esošos jautājumus dabas likumiem, bet gan risināmos jautājumus uzkraut evolūciju izturējušo ministriju pleciem, citi to sauc par ministriju apvienošanu, citi - par darba optimizāciju.
Lai pārliecinoši notēlotu objektivitāti, šis notikums man jāaplūko no vairākām pusēm - sāksim ar naudām.
SVF teica: optimizējiet izmaksas un nešķiediet piķi lieki. Tā kā valsts (jā, pat tādas kā LR) izdevumi ir neaptverami, nesaprotami, neskaidri un slikti pakļaujas kontrolei, tad mūsu varasvīri nolēmuši rīkoties divējādi - fokusējot savas nogurušās acis uz papīru himalajiem, kuri ieliec viņu darbagaldus, viņi nolēma kārtējo reizi nevis iedziļināties case-by-case stilā (skatīt katru gadījumu atsevišķi, kas nodrošinātu centrālo aparātu ar darbu līdz manai pensijai), bet gan piemērot visiem gadījumiem vienu radikālo skābekļa piegriešanas metodi.
Tas nozīmē, ka finansējuma dāsnājai dušai, kura lija pār daudzajām valsts atbalstītajām organizācijām un pašu centrālo aparātu, tiek saspiesta šļūtene, un tie, kuri nepaspēj pirmajā bada un šoka vilnī apmirt vēl var mēģināt ķērkt pēc kārtējās devas. Šādā veidā tiek noteiktas vajadzīgās organizācijas. Tie, kuri nebūs pacēluši haju, acīmredzami ir vai nu slinki (tātad valsts naudas necienīgi) vai paši spēj sevi uzturēt (tātad - valsts naudas necienīgi). Jāmin piemēri.. hmm, izglītības iestādes. Šādā gaismā arī jāskata ministriju jautājums - tiek pabaidīti visi, nu labi, tie, kuri aizpilda mazsvarīgos robus, ka viņiem atņems naudu, telpas, darāmos darbus, visu visu. Tie, kuri nemācēs gana enerģiski bīdīt savu pozīciju, tie šķirsies no saviem portfeļiem (kuri, kā mums visiem zināms, tika iegūti pēc nopelniem pēdējās vēlēšanās). Tas ir kā aiziet uz veikalu un nospert kilo konfekšu "gotiņa" (desmit razbainieki), tad sadalīt pa galviņām, bet pēdējā mirklī trijiem mazākajiem atņemt viņu laupījuma daļu.
Tātad uz papīra tas izskatīsies sekojoši - mums bija tādi un tādi izdevumi, mēs samazinam ministriju skaitu, apcērpjam algas un tēriņus, bet turpinam padarīt vienādu daudzumu izdarāmo darbu.
Lūk, te būs mans otrais skatījums: fiziski-birokrātiskais. Fizisks skatījums ir tāpēc, ka es to daļēji balstīšu uz savām zināšanām par fiziku. Un ķīmiju. Tātad, pēc īsas un vētrainas nakts sarakstes ar saviem Šveices kolēģiem no CERM mēs nācām klajā ar jaunu Vispārīgo Politiskās Veiktspējas Formulu (VPVF).
Tajā ir uzskatāmi parādīts, ka padarāmais darba apjoma reizinājums ar kvalitatīvi-kvantitatīvā koeficientu ir tieši apvērsts rezultāta un ieguldītā darba dalījumam. Paskaidrošu sīkāk - viens grams hēlija sver tikpat cik viens grams dzelzs. Nosaucot lietas vārdos, iznīcinot vienu ministriju tās pienākumi nepaliek karājoties gaisā, tie tiek piešķirti citai, aptuveni tikpat labskanīgai ministrijai, turklāt daudzi eksperti vienkārši līdz ar risināmo jautājumu migrē uz jauno atbildīgo ministriju. Tā kā algas visiem ir apcirptas par 15%, tad visa šī aktivitāte piešķirs ticamību ilūzijai, ka kaut kas tiek darīts un no kurienes tas lielais ietaupījums radies. Tādēļ man nācās pielāgot augstāk minēto formulu VPFV par konkrēto veiktspējas formulu.
Sīkāk paskaidrot nav nepieciešams, te viss tāpat ir labi redzams. Padarāmo darbu var sadalīt mazākās frakcijās vai veikt uzreiz visu, tas vienalga vienmēr būs aptuveni tikpat kvalitatīvi paveikts darbs.
Secinājums ir viens, mēs esam dziļi iestiguši, jautājums ir, kādi mēs būsim, kad no šīs bedres izlīdīsim. Cik LR ir vajadzīgi ministri, vai manas ģimenes lietas būs kārtībā bez attiecīgā ministra?
Cik ilgi mums nāksies dzīvot no mutes rokā? Kad mūsu iluzionisti varasvīri iemācīsies novērtēt īstu mantu? Atbilde varētu būt gaužām vienkārša - līdz manai pensijai.
Lai pārliecinoši notēlotu objektivitāti, šis notikums man jāaplūko no vairākām pusēm - sāksim ar naudām.
SVF teica: optimizējiet izmaksas un nešķiediet piķi lieki. Tā kā valsts (jā, pat tādas kā LR) izdevumi ir neaptverami, nesaprotami, neskaidri un slikti pakļaujas kontrolei, tad mūsu varasvīri nolēmuši rīkoties divējādi - fokusējot savas nogurušās acis uz papīru himalajiem, kuri ieliec viņu darbagaldus, viņi nolēma kārtējo reizi nevis iedziļināties case-by-case stilā (skatīt katru gadījumu atsevišķi, kas nodrošinātu centrālo aparātu ar darbu līdz manai pensijai), bet gan piemērot visiem gadījumiem vienu radikālo skābekļa piegriešanas metodi.
Tas nozīmē, ka finansējuma dāsnājai dušai, kura lija pār daudzajām valsts atbalstītajām organizācijām un pašu centrālo aparātu, tiek saspiesta šļūtene, un tie, kuri nepaspēj pirmajā bada un šoka vilnī apmirt vēl var mēģināt ķērkt pēc kārtējās devas. Šādā veidā tiek noteiktas vajadzīgās organizācijas. Tie, kuri nebūs pacēluši haju, acīmredzami ir vai nu slinki (tātad valsts naudas necienīgi) vai paši spēj sevi uzturēt (tātad - valsts naudas necienīgi). Jāmin piemēri.. hmm, izglītības iestādes. Šādā gaismā arī jāskata ministriju jautājums - tiek pabaidīti visi, nu labi, tie, kuri aizpilda mazsvarīgos robus, ka viņiem atņems naudu, telpas, darāmos darbus, visu visu. Tie, kuri nemācēs gana enerģiski bīdīt savu pozīciju, tie šķirsies no saviem portfeļiem (kuri, kā mums visiem zināms, tika iegūti pēc nopelniem pēdējās vēlēšanās). Tas ir kā aiziet uz veikalu un nospert kilo konfekšu "gotiņa" (desmit razbainieki), tad sadalīt pa galviņām, bet pēdējā mirklī trijiem mazākajiem atņemt viņu laupījuma daļu.
Tātad uz papīra tas izskatīsies sekojoši - mums bija tādi un tādi izdevumi, mēs samazinam ministriju skaitu, apcērpjam algas un tēriņus, bet turpinam padarīt vienādu daudzumu izdarāmo darbu.
Lūk, te būs mans otrais skatījums: fiziski-birokrātiskais. Fizisks skatījums ir tāpēc, ka es to daļēji balstīšu uz savām zināšanām par fiziku. Un ķīmiju. Tātad, pēc īsas un vētrainas nakts sarakstes ar saviem Šveices kolēģiem no CERM mēs nācām klajā ar jaunu Vispārīgo Politiskās Veiktspējas Formulu (VPVF).
Tajā ir uzskatāmi parādīts, ka padarāmais darba apjoma reizinājums ar kvalitatīvi-kvantitatīvā koeficientu ir tieši apvērsts rezultāta un ieguldītā darba dalījumam. Paskaidrošu sīkāk - viens grams hēlija sver tikpat cik viens grams dzelzs. Nosaucot lietas vārdos, iznīcinot vienu ministriju tās pienākumi nepaliek karājoties gaisā, tie tiek piešķirti citai, aptuveni tikpat labskanīgai ministrijai, turklāt daudzi eksperti vienkārši līdz ar risināmo jautājumu migrē uz jauno atbildīgo ministriju. Tā kā algas visiem ir apcirptas par 15%, tad visa šī aktivitāte piešķirs ticamību ilūzijai, ka kaut kas tiek darīts un no kurienes tas lielais ietaupījums radies. Tādēļ man nācās pielāgot augstāk minēto formulu VPFV par konkrēto veiktspējas formulu.
Sīkāk paskaidrot nav nepieciešams, te viss tāpat ir labi redzams. Padarāmo darbu var sadalīt mazākās frakcijās vai veikt uzreiz visu, tas vienalga vienmēr būs aptuveni tikpat kvalitatīvi paveikts darbs.
Secinājums ir viens, mēs esam dziļi iestiguši, jautājums ir, kādi mēs būsim, kad no šīs bedres izlīdīsim. Cik LR ir vajadzīgi ministri, vai manas ģimenes lietas būs kārtībā bez attiecīgā ministra?
Cik ilgi mums nāksies dzīvot no mutes rokā? Kad mūsu iluzionisti varasvīri iemācīsies novērtēt īstu mantu? Atbilde varētu būt gaužām vienkārša - līdz manai pensijai.
3 komentāri:
kurš pamanīja viltību otrajā formulā?
Ja es būtu Godmanis, tad es teiktu: aftar vipej jada!
Ja es būtu pie varas, tad man būtu nospļauties par tavu pensiju... izņemot gadījumu, ka tu draudētu par mani nebalsot, ja pensiju nesaņemtu.
Ierakstīt komentāru