Zivju dīķa apskatnieks
Indriķis Acīgais
Indriķis Acīgais
Ik pa brīdim masīvajos mēdītājos parādās satraucoša ziņa, kura izraisa sašutuma vilni, kas pāršalc mūsu zemīti. Uh un ah! Tie publiskie čurātāji! Tie pagāni apgāna mūsu svētvietas, kultūras pieminekļus un nacionālos simbolus! Es saskatu divas versijas tam, kādēļ šīs ziņas parādās pirmajās ziņu rindās:
- mums ir patiesi samilzusi problēma, kas tā vien raujas uz āru;
- mūsu valstī notiek tik maz kā intriģējoša, ka žurnālisti var uzpūst sensāciju par bites sadzeltu pusaudzi, kas visā tā pubertātes pilnbriedā ir vienīgais Goļiševas ciema rezidents zem 30 gadu sliekšņa.
Otrais variants liekas kārdinošs un šķiet visnotaļ pierādāms, tomēr jāatzīst, ka arī urinētāju problēma pastāv. Tagad varam pievērsties nopelt sabiedrību par tās zemo sabiedriskās atbildības slieksni, kritizēt tālo zemju un mūsmāju izglītības sistēmas trūkumus un zemos morāles standartus, pārrunāt vecāku vēlmi nopelnīt naudu iztikai upurējot saskarsmi ar savām atvasēm, vainot globalizāciju, siltumnīcas efektu, vai to, ka mūs zombē ar neskaitāmiem, apšaubāmas kvalitātes televīzijas šoviem. Tas gan problēmu neatrisinās.
Bet kas gan ir šī problēma? Kur slēpjas tās sakne? Redz, izrādās tam ir bioloģisks izskaidrojums. Katram skolēnam ir skaidrs, ka cilvēks lielā mērā sastāv no šķidruma, tādēļ tā krājumi regulāri jāpapildina un ... arī jāatbrīvojas no šķidruma pārpalikuma. Dabisks process, par to nav jāsarkst. Es neticu, ka visi ziņās aprakstītie ļaundari nedēļām uz priekšu plānojuši nokārtot savas dabiskās vajadzības pie piem. Brīvības Pieminekļa, tādā veidā piesmejot mūsu simbolus. Ne visi zin, ka bezmaksas tualetes var atrast LU centrālajā ēkā, vai alkohola reibumā spēj saprast, ka ātrās ēdināšanas iestādē var atrast labierīcības. Lieta tāda, ka mums Rīgā nav publisku tualešu! Pat ne maksas. Tā, kas bija pie Laimas pulksteņa ir vai nu ciet, vai arī tik labi nomaskēta, ka pat rīdzinieki to nespēj atrast.
Šādos gadījumos pilsētas varasvīriem sniedzu vairākus variantus, kā situāciju atrisināt ātri un nesāpīgi:
- pievērsties Prāgas praksei. Tur, dabīgā ceļā, ir izveidojušies stūrīši un sānieliņas, kur pa gabalu ir jūtams raksturīgais odors, neviens tam nepievērš uzmanību - stresa nav;
- aizlienēt ideju no Amsterdamas
- vai, galu galā, atbalstīt tautsaimniecību...
... un izveidot jaunas darbavietas šajos tik spiedīgajos laikos.
Jebkurā gadījumā nedrīkst apstāties pie vaimanāšanas un ir jārīkojas. Čurātāju sērga pati no sevis neizzudīs.
- mums ir patiesi samilzusi problēma, kas tā vien raujas uz āru;
- mūsu valstī notiek tik maz kā intriģējoša, ka žurnālisti var uzpūst sensāciju par bites sadzeltu pusaudzi, kas visā tā pubertātes pilnbriedā ir vienīgais Goļiševas ciema rezidents zem 30 gadu sliekšņa.
Otrais variants liekas kārdinošs un šķiet visnotaļ pierādāms, tomēr jāatzīst, ka arī urinētāju problēma pastāv. Tagad varam pievērsties nopelt sabiedrību par tās zemo sabiedriskās atbildības slieksni, kritizēt tālo zemju un mūsmāju izglītības sistēmas trūkumus un zemos morāles standartus, pārrunāt vecāku vēlmi nopelnīt naudu iztikai upurējot saskarsmi ar savām atvasēm, vainot globalizāciju, siltumnīcas efektu, vai to, ka mūs zombē ar neskaitāmiem, apšaubāmas kvalitātes televīzijas šoviem. Tas gan problēmu neatrisinās.
Bet kas gan ir šī problēma? Kur slēpjas tās sakne? Redz, izrādās tam ir bioloģisks izskaidrojums. Katram skolēnam ir skaidrs, ka cilvēks lielā mērā sastāv no šķidruma, tādēļ tā krājumi regulāri jāpapildina un ... arī jāatbrīvojas no šķidruma pārpalikuma. Dabisks process, par to nav jāsarkst. Es neticu, ka visi ziņās aprakstītie ļaundari nedēļām uz priekšu plānojuši nokārtot savas dabiskās vajadzības pie piem. Brīvības Pieminekļa, tādā veidā piesmejot mūsu simbolus. Ne visi zin, ka bezmaksas tualetes var atrast LU centrālajā ēkā, vai alkohola reibumā spēj saprast, ka ātrās ēdināšanas iestādē var atrast labierīcības. Lieta tāda, ka mums Rīgā nav publisku tualešu! Pat ne maksas. Tā, kas bija pie Laimas pulksteņa ir vai nu ciet, vai arī tik labi nomaskēta, ka pat rīdzinieki to nespēj atrast.
Šādos gadījumos pilsētas varasvīriem sniedzu vairākus variantus, kā situāciju atrisināt ātri un nesāpīgi:
- pievērsties Prāgas praksei. Tur, dabīgā ceļā, ir izveidojušies stūrīši un sānieliņas, kur pa gabalu ir jūtams raksturīgais odors, neviens tam nepievērš uzmanību - stresa nav;
- aizlienēt ideju no Amsterdamas
- vai, galu galā, atbalstīt tautsaimniecību...
... un izveidot jaunas darbavietas šajos tik spiedīgajos laikos.
Jebkurā gadījumā nedrīkst apstāties pie vaimanāšanas un ir jārīkojas. Čurātāju sērga pati no sevis neizzudīs.
2 komentāri:
tualetes tēma!!
jūhū!
starp citu, es atklāju, ka krustojumā pretim 3 videnei vecrīgā ir jauna maksas toča, plus līvu laukumā ir masīvs mīstūzis, tiesa, arī maksas...
nevaru nepiekrist!
nezinu kā citi - es izbaudu šādu spaidu brīvību izpausmi. skats pa pirmo, bez tam vēl par velti.
nenoliegšu - pulbiskās vietās čurājošiem cilvēkiem ir savs šarms.
un esmu no sirds pateicīga, ka augstākajās instancēs tiek darīts viss iespējamais, lai man būtu jautri ;)
Ierakstīt komentāru