Ziedošanas, petīcijas un dažādi citi labdarības paņēmieni ir visai izplatīti un pietiekami populāri, lai uz to tiktu balstīti biznesi¹. Taču tā ir lieta, par kuru jārunā, lai tā nezaudētu aktualitāti¹. Iztrūkstošais elements drošvien ir ētika.
Līdzīgi kā stopošanai, kurā stopētāja uzdevums ir īsināt ceļu vadītājam, vai pateicībai viesmīlim, kura klasiski izpaužas kā rēķina pārmaksa par 10%, arī labdarībai vajadzētu kaut kādas vispār atzītas vadlīnijas.
Pagaidām vienīgais, par ko ļaudis ir spējīgi šajā jautājumā vienoties ir — ziedot vajag tik daudz, lai sajustos par to labi, taču ziedošanas labsajūtas slieksnis ir krietni augstāks par sāpju slieksni un filantropija ir praktiski nesasniedzams dvēseles stāvoklis².
Labdarības akcijai, lai tā būtu patiesi nozīmīga, ir vajadzīgi vidutāji, kuri prot to pareizi nomārketēt (lai neteiktu "notirgot"). Ir, protams, arī gadījumi, kad uz labdarības popularizēšanas rēķina neviens tieši nenopelna. Tam par piemēru varētu kalpot pārsūtāmās vēstules iekš portāla draugiem.lv. Šajās vēstulēs nereti tiek aicināts, teiksim, nodot asinis kādai konkrētai personai. Tomēr arī šeit parādās vajadzība pēc kūdīšanas, jo šādi gadījumi skaidri iezīmē vismaz divas lietas: 1) ar cilvēkiem notiek nelaimes; 2) asins bankā nav asiņu (citādi tādas vēstules nemaz nebūtu aktuālas).
Tad kāpēc nepieņemt ziedošanu kā normu? Visi taču svētdienās iet uz baznīcu un ziedo tās draudzei. Labdarībai vajadzētu būt tikpat populārai!
Ja kādam tas šķita slikts piemērs... Labdarībai vajadzētu būt tikpat populārai kā neiecietībai publiskajā transportā.
Gadījumā, ja nejauši sajuties aizkustināts, vari sākt šeit:
palīdzi cilvēkam uz ielas;
izglāb bērnu attīstības valstī;
boikotē Kanādu.
____________________________________
¹ citation needed
² Netici? Pajautā autoram!
Līdzīgi kā stopošanai, kurā stopētāja uzdevums ir īsināt ceļu vadītājam, vai pateicībai viesmīlim, kura klasiski izpaužas kā rēķina pārmaksa par 10%, arī labdarībai vajadzētu kaut kādas vispār atzītas vadlīnijas.
Pagaidām vienīgais, par ko ļaudis ir spējīgi šajā jautājumā vienoties ir — ziedot vajag tik daudz, lai sajustos par to labi, taču ziedošanas labsajūtas slieksnis ir krietni augstāks par sāpju slieksni un filantropija ir praktiski nesasniedzams dvēseles stāvoklis².
Labdarības akcijai, lai tā būtu patiesi nozīmīga, ir vajadzīgi vidutāji, kuri prot to pareizi nomārketēt (lai neteiktu "notirgot"). Ir, protams, arī gadījumi, kad uz labdarības popularizēšanas rēķina neviens tieši nenopelna. Tam par piemēru varētu kalpot pārsūtāmās vēstules iekš portāla draugiem.lv. Šajās vēstulēs nereti tiek aicināts, teiksim, nodot asinis kādai konkrētai personai. Tomēr arī šeit parādās vajadzība pēc kūdīšanas, jo šādi gadījumi skaidri iezīmē vismaz divas lietas: 1) ar cilvēkiem notiek nelaimes; 2) asins bankā nav asiņu (citādi tādas vēstules nemaz nebūtu aktuālas).
Tad kāpēc nepieņemt ziedošanu kā normu? Visi taču svētdienās iet uz baznīcu un ziedo tās draudzei. Labdarībai vajadzētu būt tikpat populārai!
Ja kādam tas šķita slikts piemērs... Labdarībai vajadzētu būt tikpat populārai kā neiecietībai publiskajā transportā.
Gadījumā, ja nejauši sajuties aizkustināts, vari sākt šeit:
palīdzi cilvēkam uz ielas;
izglāb bērnu attīstības valstī;
boikotē Kanādu.
____________________________________
¹ citation needed
² Netici? Pajautā autoram!
1 komentārs:
Jā, standartu trūkums ir acīmredzams trūkums. Un ja jau asins bankā nav asiņu, tad varbūt arī asinis tiks devalvētas?! Baigais risks tajā noguldīt savu dzīvības sulu...
Ierakstīt komentāru