Mēbeļo-izglitībologs
Salamontius
Īsumā situācija ir tāda: ieejam veikalā, pasūtam, piemēram, virtuves mēbeļu komplektu ar transportu un uzstādīšanu, samaksājam naudu un slēdzam līgumu ar turpinātiem maksājumiem. Tad kādu dienu mums saka, ka netiks izgatavots galds, saistībā ar to, ka kaut kāds kretīns ir ietriecies firmas transporta busiņā un viņam pat apdrošināšas nav. Cena tomēr paliks tāda pati, savādāk beigta balle un neko nedabūsim(a nauda ta iemaksāta). Pēc tam izrādās, ka, tā kā busiņš ir ļoti dārgs un bojājumi dziļi, mums to mēbeli ari nevarēs uzstādīt un atvest, kā arī neizgatavos 1 skapi. Mēs sakām, ka tas ir absurds, bet mums skaidro, ka firma nav vainīga, ka brauc pa ielām visādi, lai mēs priecājamies, ka vispār kaut ko dabūnam, jo citādāk vajadzētu stāties rindā kā kreditoram.
Es, līdz šim domāju, ka mani ieteikumi no pagājušās nedēļas ir aizgājuši visiem gar ausīm un vairākums pat nepadomāja, bet tomēr nē. Raugi mūsu izglītības ministre acīmredzot ir lasījusi un pati padomājusi. Padomājusi, ka tomēr kaut kā negodīgi, ka ir studenti, kas mācās par valsts naudiņu un pretim neko nedod. Tā nu arī šis jautājums tiks virzīts.
Nu tā no malas skatoties- mazliet padomju analoģija. Tu nemaksā par mācībām, bet ej tur, kur valsts Tevi sūta. Nu sanāk, ka, ja es, īstenodams savu mūžseno sapni- kļūt par izcilu ekonomistu, muļķīgi kļūdīšos un nepaņemšu kredītu no bankas, man „spīd” karjera kādā valsts iestādē vai kā ekonomikas skolotājam. Un alga- hmm, vai es tiešām varu uz ko lielu cerēt?
Perspektīva liek šķobīties vīzijām, ka mans bērns, mācoties izcili iekļūst labā skolā bez maksas un izmanto savas zināšanas, lai liktu pamatu savai finansiālajai neatkarībai, jo alga nebūs balstīta uz zināšanām, bet uz rūpīgiem aprēķiniem par to, cik vajadzētu izmaksāt viņa darbam, lai tas būtu izdevīgi valstij. Nu un arī man neliela sāpe. Nodokļus maksāju? Maksāju! Pretīm ko saņēmu? Nesaņēmu. Galu galā ir tikai divas lietas, ko man gribētos, lai valsts man ilgtermiņā garantētu: pensiju un iespēju maniem bērniem. Pateicoties īstermiņa problēmām arī pensiju man čakarē ilgtermiņā. Bet galvenais jau ka pret valsti godīgi.
Es, līdz šim domāju, ka mani ieteikumi no pagājušās nedēļas ir aizgājuši visiem gar ausīm un vairākums pat nepadomāja, bet tomēr nē. Raugi mūsu izglītības ministre acīmredzot ir lasījusi un pati padomājusi. Padomājusi, ka tomēr kaut kā negodīgi, ka ir studenti, kas mācās par valsts naudiņu un pretim neko nedod. Tā nu arī šis jautājums tiks virzīts.
Nu tā no malas skatoties- mazliet padomju analoģija. Tu nemaksā par mācībām, bet ej tur, kur valsts Tevi sūta. Nu sanāk, ka, ja es, īstenodams savu mūžseno sapni- kļūt par izcilu ekonomistu, muļķīgi kļūdīšos un nepaņemšu kredītu no bankas, man „spīd” karjera kādā valsts iestādē vai kā ekonomikas skolotājam. Un alga- hmm, vai es tiešām varu uz ko lielu cerēt?
Perspektīva liek šķobīties vīzijām, ka mans bērns, mācoties izcili iekļūst labā skolā bez maksas un izmanto savas zināšanas, lai liktu pamatu savai finansiālajai neatkarībai, jo alga nebūs balstīta uz zināšanām, bet uz rūpīgiem aprēķiniem par to, cik vajadzētu izmaksāt viņa darbam, lai tas būtu izdevīgi valstij. Nu un arī man neliela sāpe. Nodokļus maksāju? Maksāju! Pretīm ko saņēmu? Nesaņēmu. Galu galā ir tikai divas lietas, ko man gribētos, lai valsts man ilgtermiņā garantētu: pensiju un iespēju maniem bērniem. Pateicoties īstermiņa problēmām arī pensiju man čakarē ilgtermiņā. Bet galvenais jau ka pret valsti godīgi.
4 komentāri:
No kurienes tāds optimisms, ka esošās problēmas ir īstermiņa problēmas? :)
Principā tās IR īstermiņa problēmas- mums nav budžeta segums 2,3 gadiem. Nevar gan izslēgt, ka rūpīgas rokās tās spēs evolucionēt par ilgtermiņa problēmām.
Iespējamība, ka īstermiņa ptoblēmas kļūs par ilgtermiņa kļūst ar dienu, jo reālākas: http://www.financenet.lv/zinas/latvija/article.php?id=206247
So sit back and relax! :P
Ja tā labi padomā- nafig to sociālo sistēmu. Vienmēr ir problēmas un galu galā visi nekad nav apmierināti. Uzliksim pienākumu rūpēties par vecākiem bērniem.
Ierakstīt komentāru